Apes pilsētas arhitektūras savdabību veido galvenokārt 20. gadsimta sākumā būvētas ēkas. Raksturīgākās tās ir Pasta ielā, kā arī Stacijas ielas sākuma posmā.

Tirgotāju un amatnieku apdzīvotā miesta sākotnējo plānojumu pasūtīja toreizējās Hopenhofas (Apes) muižas barons Aksels fon Delvigs. Viņš rūpējies ne vien par dzelzceļa stacijas un citu ēku būvi, bet arī par koku stādīšanu gar ielām.

Mazpilsētas īpašo noskaņu veido vietējā krāsainā dolomīta un sarkano ķieģeļu, kā arī koka pielietojums ēku būvniecībā. Mājas Apes vēsturiskajā centrā ir ļoti dažādas un tās atspoguļo vairāku pierobežas tautību – latviešu, igauņu un krievu celtniecības iezīmes. Vairākām ēkām saglabājušās savdabīgās „vēja spāres”. Visgreznākās, rotātas ar kokgriezumiem, joprojām apskatāmas bijušās aptiekas mājas jumta korē.

Augstākā ēka Apē savulaik bijusi tirgotāja Veidiņa trīsstāvīgā māja, (tai trešo stāvu nojauca 1950.-to gadu beigās). Tai blakus atrodas liela noliktava (spīķeris), – diemžēl laika zobs to nav saudzējis. Savukārt no koka būvētā vecā pasta ēka bijusi viena no pirmajām šim mērķim celtajām ēkām valstī.

Interesanta arhitektūra un vēsture ir arī daktera Rauziņa mājai (tagad bērnudārzam), pamatskolai (uzcelta 1939. gadā) un Detlava “Tornīša mājai”.

Pasta ielā saglabājies unikāls, apmēram 200 metrus garš kaltu laukakmeņu bruģa segums. Tas ieklāts laika posmā no 1930. līdz 1936. gadam. Līdz tam iela bijusi grūti izbraucama, tādēļ vietām esot klāts pat dēļu segums. Bruģim šogad varam atzīmēt 90 gadus!

Pie Apes senākajām ēkām pieskaitāmas arī Skolas ielas sākumā esošās mājas. Tagadējā Kultūras centra ēka savulaik būvēta kā Opekalna lauksaimniecības biedrības skola, bet tagadējā “Amatu māja” kādreiz bija noliktava. Bijusī “Saliņa skola” ielas otrā pusē joprojām saglabājusi kādreizējo izskatu.