Mēru dižozols ticis mērīts vairākkārt, un jau vairākus gadu desmitus to pieņemts uzskatīt par kuplākā vainaga īpašnieku visā Baltijā. Tas ir mūsu novada stiprais sargs, vēstures liecinieks un svētības nesējs, kurā simboliski atspoguļojas mūsu ļaužu sīkstais gars, brangās darba spējas, viedums un daiļums.

Pēdējo reizi Mēru dižozols izmērīts 2024. gada 13. jūnijā, mērījumus veica Guntis Eniņš. Vainaga projekcijas mērījumi:

• Z virziens- 16,6 m,
• D virziens – 17 m,
• A virziens – 22,2 m,
• R virziens – 16,8 m.  

Tātad, vainaga diametrs austrumu – rietumu virzienā ir 39 m, bet ziemeļu – dienvidu virzienā – 33,6 m.

• Stumbra apkārtmērs – 5,86 m.

Ozolam ir iegūts vēl kāds ļoti interesants un retāk izmantots mērījums – vainaga projekcijas laukums, un tas ir 0,1 ha. 

Teika

Mēru dižozols, iespējams, ticis pieminēts kādā teikā par Mēru ciema nosaukuma izcelsmi. Tā vēstī, ka pēc lielā Ziemeļu kara, kad visa Vidzeme bijusi viena vienīga postaža, visapkārt te plosījies Mēris. Tas jājis apkārt uz melna zirga un bijis ģērbies sarkanās drēbēs ar melnu cilindru galvā. Kurās mājās iejājis, tur visi ļaudis apmiruši. Sevišķi viņš iecienījis tagadējo Mēru apkārtni, jo te bijis daudz vairāk mežu un purvāju nekā apkārtējos ciemos. Mērim arvien pa pēdām sekojis liels vilku bars. Šinī apvidū Mēris izgalinājis visu dzīvo radību, tik viens vīrs ar sievu izglābušies, jo tie uzrāpušies augstā jo augstā un kuplā ozolā. Kad visi pārējie bijuši pagalam, Mēris aizjājis uz citu nostūri. Vēlāk šī vieta tikusi nosaukta par Mēra pagastu tāpēc, ka tas šeit tik rosīgi rīkojies. No dzīvi palikušajiem tikai pēc gadu desmitiem un simtiem savairojušies ļaudis, tagadējo Mēra iedzīvotāju senči.