Apes pimssākumi
Ape ir izveidojusies lēzenā ieplakā pie Vaidavas upes, un tās vēsturiskā attīstība cieši saistīta ar muižas teritoriju, uz kuras pamatiem vēlāk veidojās apdzīvotā vieta. Muiža, kuras zeme 1420. gadā tika izlēņota Hoppem, devusi vārdu arī pašai vietai – pastāv uzskats, ka no viņa uzvārda radies muižas un vēlāk arī pilsētas nosaukums: Hoppenhof – Oppe – Ope – Ape. Apes un tās apkārtnes izaugsmi būtiski ietekmēja barona Aksela fon Delviga darbība – viņš muižu pārveidoja par paraugmuižu, attīstot piena lopkopību, kā arī veicinot dolomīta ieguvi un kaļķa ražošanu.
Kad 19. un 20. gadsimta mijā sākās darbs pie šaursliežu dzelzceļa izbūves, Hopenhofas (tagadējās Apes) muižas barons fon Delvigs pasūtīja apdzīvotas vietas plānu ap topošās stacijas apkārtni. Tā tika likti pamati Oppes miesta izveidei.
Ap dzelzceļa staciju sāka veidoties miesta centrs. Pirmās ielas bija Stacijas, Pasta un Dzirnavu iela. Tieši Stacijas ielā uzcēla pirmās dzīvojamās mājas un atvēra arī pirmo krodziņu. Pa Pasta ielu varēja nokļūt līdz Paleju lopu kūtīm pie Vaidavas, savukārt Dzirnavu iela veda uz dzirnavām, kur tika malti rupjie milti. Pie stacijas tika iekārtots zirgu pasts ar desmit zirgiem.
1911. gadā Oppes miestā jau bija 47 dzīvojamās ēkas un 571 iedzīvotājs. Tajā darbojās pasta un telegrāfa nodaļas, krogs, valsts degvīna tirgotava, divas tējnīcas, lauksaimniecības biedrība, patēriņa preču veikals, vairāki linu un labības uzpircēji, četri sīktirgotāji, divi maiznieki, četri kurpnieki, divi kalēji, divi drēbnieki, miesnieks, ādminis un pat fotogrāfa A. Celmiņa darbnīca. Trešdienās notika tirgi, bet lopus pārdošanai veda uz Palejām. Visa šī rosība norisinājās uz muižas zemes.
Miests veidojās kā aktīvs amatniecības un tirdzniecības centrs, un pakāpeniski attīstījās arī ražošana – kokapstrāde, dolomīta ieguve un pārstrāde.
1928. gada 11. februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu, ar kuru 16 miestiem, tostarp arī Apei, tika piešķirtas pilsētas tiesības. Tajā laikā Apes pilsētā (neskaitot Jaunrozes un Jaunlaicenes pagastus) bija 233 dažāda lieluma gruntsgabali, 30 mūra un 80 koka mājas, un dzīvoja 983 iedzīvotāji. Par pirmo Apes pilsētas galvu kļuva Jēkabs Ķikulis.
Apdzīvotās vietas ēkas celtas galvenokārt laikā no 1910. līdz 1930. gadam, to būvniecībā izmantots vietējais dolomīts un ķieģeļi. Daudzām ēkām raksturīgas “vēja spāres”, kas piešķir unikālu arhitektonisko vaibstu.
Stacijas un Pasta ielas krustojums vienmēr bijis Apes satiksmes un tirdzniecības centrs. Līdz Otrajam pasaules karam šeit darbojās veikaliņi, krogs, viesnīca un maizes ceptuve. Mūsdienās centra ēkās izvietoti veikali, frizētavas un dzīvokļi.
Apes pilsētas ģerbonis tika apstiprināts 1938. gadā. Tā vairogs ir zilā krāsā ar sudraba joslu, kas simbolizē ceļus, kuri šķērso pilsētu. Augšējā daļā redzams neliels vairodziņš ar Latvijas valsts karoga krāsu dalījumu, kas pauž piederību Latvijai.
Par Apes vēsturi vairāk vari uzzināt, apmeklējot Apes vēstures telpu, kas ierīkota Elīnas Zālītes memoriālajā mājā, Dzirnavu ielā 24. Tur displejs ļauj ielūkoties pagātnē, bet skanošās atvilktnes – izbaudīt Hopenhofas muižas ikdienu. Lai izziņas bagāts ceļojums Apes vēsturē!