Apē joprojām var iztēloties mazā bānīša svilpi un tā dunoņu. Tā nav tikai skaņa, tas ir viens no būtiskākajiem Apes stāstiem, kas sākās jau pirms vairāk nekā gadsimta.
Ceļš no sapņa līdz sliedēm
Vēl 19. gadsimta nogalē Krievijas impērijas Vidzemē dzima ideja par šaursliežu dzelzceļu – domubiedri un muižnieki, apvienojušies “Vidzemes pievedceļu sabiedrībā”, iecerēja līniju preču pārvadājumiem. 1903. gada 15. augustā tika atklāta Pļaviņu (Stukmaņu) – Valkas šaursliežu dzelzceļa līnija, kas savienoja Vidzemes attālākos nostūrus un kļuva par dzīvības artēriju gan miera laikos, gan kara gados. Bānītis ne tikai veda preces un pasažierus – tas bija ceļš uz attīstību.
Apes barona sapnis
Apes attīstībā īpašu lomu spēlēja barons Aksels fon Delvigs – viņa ieguldījums bija izšķirošs, lai Ape kļūtu par svarīgu pieturpunktu šajā dzelzceļa līnijā. Barons ne tikai panāca, ka Apē uzbūvē staciju, bet arī veicināja tās apkārtnes attīstību, iedzīvinot miesta saimniecisko rosību. Bānītis kļuva par tiltu starp vietējo un tālo.
Caur kariem un postījumiem
Dzelzceļa vēsture nav tikai par tehniku – tā ir par cilvēkiem un laiku. Pirmā pasaules kara laikā un Brīvības cīņās līnija tika postīta un kontrolēta pārmaiņus – krievu, vācu, padomju, igauņu armijas. 1919. gada pavasarī pie Lūšakroga notika “Apes kauja”, kurā piedalījās arī igauņu bruņuvilciens. Katra atkāpšanās atstāja rētas – izpostīti uzbērumi, izjaukta infrastruktūra.
Tomēr 1921. gadā vilciens atgriezās – posmā Gulbene – Valka atjaunojās kustība, un šī līnija kļuva par vienīgo Vidzemes šaursliežu ceļu, kas šķērsoja valstu robežas divreiz.
Otrā pasaules kara laikā vācu armijas atkāpšanās atkal nesa postījumus. Taču pēc kara, 1945. gadā, vilcieni atsāka kursēt no Gulbenes līdz Apei, vēlāk – līdz pat Valgai. Tvaika lokomotīves, kuras kurināja ar malku un oglēm, pamazām nomainīja dīzeļvilces TU2 – vilciens kļuva klusāks un stāsts turpinājās.
Bānītis klusē, bet stāsts dzīvo
1970. gadā slēdza posmu Ape–Valga, bet 1973. gada 1. janvārī – Ape–Alūksne. Sliedes tika demontētas. Apes stacijas ēkā, kur reiz darbojās pat restorāns “Restor”, tika iekārtoti veikali, vēlāk – autoosta. Šodien ēka klusē, tomēr tai vēl joprojām piemīt vēstures elpa. Saglabājusies stacijas priekšnieka dzīvojamā māja un mazā svaru mājiņa, pie kuras aug majestātiska lapegle – dzelzceļa laikabiedrene, kas stāv sardzē pār pagātni (stumbra apkārtmērs – 2,45 m).
Zaļais turpinājums
Lai gan sliedes ir pazudušas, bānīša ceļš nav izdzēsts. Pateicoties Latvijas un Igaunijas sadarbības projektam “Zaļie dzelzceļi” (Green Railways), vecā dzelzceļa vietā ierīkots velotūristu un gājēju maršruts, kas vijas cauri Apes ainavām. Ceļš ved no Apes pilsētas līdz Igaunijas robežai un tālāk uz Monisti un Valku. 3,8 km garais posms ir sakopts, marķēts, ar atjaunotu tiltiņu pār Jašupīti, ko vietējie nodēvējuši par “Demogrāfijas tiltiņu” – kā tilts starp pagātni, šodienu un nākotni.
Ape – kur bānītis ripo sirdī
Lai arī bānītis vairs neripo pa sliedēm, tas joprojām dzīvo Apes cilvēku atmiņās – kā laika liecinieks, kā tilts starp paaudzēm. Šis mazais vilciens, šķietami vienkāršs un kluss, nes sev līdzi lielu stāstu – par pilsētiņas tapšanu un attīstību. Par Api – nelielu, bet ar lielu sirdi un spēju saglabāt savus dārgumus laika līkumos.
Ar projektu “Zaļie dzelzceļi II” (Green Railways II) tiek radīta īpaša vieta mazajam bānītim. Šodienas bānītis iegūst jaunu dzīvotspēju – stilizēta lokomotīve un vagoniņš kā pieturvieta “Ape” kļūst par atpūtas vietu, kur apstāties, nofotografēties, ievilkt elpu un ļauties stāstam par Api un tās vēsturi.
Vairāk par Zaļajiem dzelzceļiem var uzzināt mājaslapā: www.greenrailways.eu