Par Žākļu dižakmeni, kas guļ Vizlas upes gultnē, stāsta dažādas teikas. Tas nereti sasaistīts ar velna darbošanos, ziedojumu nešanu un pērkonu.

Kāda no teikām vēsta, ka senos laikos Velns sadomājis aizsprostot Vizlas upi. Viņš gribējis uzkrāt ūdeni, lai appludinātu apkārtējās mājas un cilvēkiem nodarītu postu. Tas sācis nest milzīgus akmeņus un mest tos upē, lai izveidotu aizsprostu. Strādājis visu nakti, stiepdams akmeni pēc akmens. Viens no tiem bijis īpaši liels – tas, ko tagad sauc par Žākļu dižakmeni. Kad darbs jau gandrīz bijis pabeigts, pēkšņi sācis aust rīts. No tuvējām mājām atskanējusi gaiļa dziesma. To dzirdot, Velns sabijies, jo viņš var darboties tikai tumsā. Velns pametis savu darbu un metis pēdējo akmeni malā, kur tas palicis līdz pat šai dienai. Tā arī upe palikusi neaizsprostota, bet dižakmens – kā liecība par Velna neveiksmīgo nodomu.

Vēl kāda teika stāsta, ka cilvēki bijuši aizmirsuši Debesu Dievu un uz šī akmens nesuši vienmēr dāvanas Zemes Dievam. Debesu Dievs par to bijis stipri saskaities un gribējis akmeni pavisam iznīcināt. Atsūtījis uz zemi negaisu, kas ar vienu pērkona spērienu ir akmeni sašķēlis divās daļās.

Velns, slēpdamies no Pērkona dusmām, esot iebēdzis akmenī. No šī nostāsta akmens ieguvis otru nosaukumu – Žākļu Velnakmens.

Žākļu Velnakmeni iespējams aplūkot dodoties pastaigā Vizlas dabas takā.

---

Sagatavoja: Rūta Brakovska, Uzņēmējdarbības un tūrisma nodaļas tūrisma darba organizatore