Vaidavas upes krasti Apē jau no senseniem laikiem apvīti ar teikām un nostāstiem par raganām. Agrāk ļaudis ticējuši, ka raganas mājo alās smilšu klints krastā, mazgājas avotā, drēbes velē upes malā, maldina un žņaudz garāmgājējus.

Raganas avotā mazgājušās

Še Raganu kalna malā pie Vaidavas upes kādā vietā ir stāvs, augsts smilšu klints krasts, no kura pašā apakšā iztek liels avots ar skaidru ūdeni. Netālu no šā krasta avota no zemākas klints apakšas iztek otrs avots, kura ūdens ziemā paremdens. Mazākā avota ūdeni raganas lietojušas savu slimību dziedināšanai. Lielākā pašas mazgājušās un upes malā ūdenī drēbes mazgājušas un velējušas. Dzeramo ūdeni viņas smēlušas citā avotā netālu no šiem, no kura izviris tumšs, rāvains ūdens, kurš viņas spēcinājis visādos darbos.

Raganas naudu kaisījušas

Agrākajā Apes Ragankalna mežiņā, kur bija Palejas, no raganām daudzi cilvēki kārdināti. Te kādu reizi gājusi meita pa ceļu un atrod daudz naudas, uz ceļa izkaisītas. Viņa visu salasa priekšautā un nes projām. Te viņai iešaujas prātā Dievs un tūliņ visa nauda nobirst zemē un pārvēršas par bērza lapām.

Raganas velējas

Desmitniekam gadās no Korneta uz Renciem iet. Gar mazpurviņu ejot, dzird raganas velējamies, bet pašas neredz. To dzirdot teicis: “Velējaties, velējaties un izvelējat arī manas bikses!” Kā to izteicis, tā tam uznācis snaudiens un gribot negribot bijis zemē jāatgulstas. Kad augšā cēlies, tad bikses bijušas izmazgātas, nemaz nemanījis, kā tas noticis.

Kā Ragankalna raganas iznīcinātas

Vecos laikos Ragankalnā un tā malā mājojušas daudz raganas. Apes pusē stāvā klintī bijis viņu mājoklis labi dziļā klints alā. Tur neviens nedrīkstējis tuvoties, jo, kas tur tuvumā gājis, to tās bez žēlastības esot žņaugušas un apkārt vadājušas un visādi mocījušas un maldinājušas. Pat vientulīgos garām gājējus, ceļeniekus, braucējus tās mierā nelikušas. Apkārtējie iedzīvotāji, to nevarēdami izturēt, lūguši daudz apkārtējos mācītājus, lai nāktu un viņas no turienes izdzītu un tā šo apgabalu no viņām atpestītu. Daudz mācītāji arī nākuši un mēģinājuši viņas izdzīt, bet nevienam nav izdevies. Ik katram raganas savus grēkus atklājušas un priekšā izsaukušas, teikdamas: „kā varot grēcīgs cilvēks šīs izdzīt.”
Reiz taču gadījies mācītājs, kurš savā mūžā tik reiz bij grēkojis, kādā tirgū, izsalcis būdams, bez atļaušanas klenģeri paņemdams. Gan raganas viņam arī šo grēku piemetušas, bet, kad Dievs to jau sen bija piedevis, tad tas, Dieva vārdu piesaukdams un to vietu nosvētīdams, kur raganas sen bija mājojušas, padarīja, ka tām bijis projām no Ragankalna jāiet. Tās visas uz leju pa Vaidavu aizskrējušas, savus vecos dzīvokļus atstādamas. Tie drīz sakrituši. Pašas tās dzīvojot pa visu Vaidavu izkaisītas.

 

Avots: Rasmas Harju grāmata “Ar Dāvja Ozoliņa vārdu”

---

Informāciju sagatavoja: Rūta Brakovska
Smiltenes novada pašvaldības
Uzņēmējdarbības un tūrisma nodaļas tūrisma darba organizatore