Cērtenes pilskalns ir senākais Smiltenes vēstures liecinieks, bet tā pētniecības vēsture ir viena no senākajām visā Latvijā. Pēc nocietinājuma veida un iespaidīguma tas uzskatāms par cietokšņa veida nocietinājumu, kādus būvēja seno novadu centros. 

Par Cērtenes pilskalnu

• Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes kreisajā, ap 25m augstajā, stāvkrastā. 
• Lai pilskalnu padarītu nepieejamu, tam visapkārt izrakts līdz 12 m dziļš grāvis. No tā izraktās zemes uzmestas gan pilskalna plakuma (caurmērs ap 60 – 70 m) malās, gan arī grāvja pretējās pusēs. 
• Pilskalnam A un DR pusē ir nocietinātu priekšpiļu vietas. 
• 100 m augšpus pilskalnam Cērtenes upīti šķērso ap 100 m garš, 8 – 9 m augsts un pie pamatnes ap 30 m plats dambis, kas ir lielākā hidrotehniskā būve pie Latvijas pilskalniem. 
• Cērtenes pilskalnu jau 1794. gadā aprakstīja un tā plānu izzīmēja pazīstamais tā laika kartogrāfs Ludvigs Augusts Mellins. Viņa zīmētais Cērtenes pilskalna plāns vēlāk tika pārpublicēts dažādos citos izdevumos, jo pilskalnam pastiprināta pētnieku uzmanība pievērsta visu 19. gadsimtu. 
• 1882. gadā pilskalnā izdarīti nelieli rakumi vācbaltu pētnieku A. Becenbergera (Adalbert Bezzenberger, 1851 – 1922) un A. Bīlenšteina (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826 – 1907) vadībā. Tie bijuši vieni no pirmajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijas pilskalnos. 
• K. Lēviss (K. von Löwis of Menar) 1922. gadā izdotajā “Burgenlexikon für Alt-Livland” Cērtenes pilskalnu identificē ar 1359. gadā dokumentos pirmoreiz minēto pili “castrum Smiltiselle”.
• 1926. gadā Cērtenes pilskalnu uzmēroja un aprakstīja Pieminekļu valdes pilskalnu ekspedīcija E. Brastiņa vadībā. Mēģinājumu rakumos Brastiņam neizdevās atrast ne trauku lauskas, ne citas lietas, bet konstatēts ap 50 – 60 cm biezs kultūrslānis, zem tā – tīra, gaiša kāpu smilts. 

Tūrisma un atpūtas iespējas

• Cērtenes pilskalna apkārtne ir mežaina, pauguraina un ar ciešu taku tīklojumu. Tā piemērota gan nesteidzīgām pastaigām, gan sportiskām aktivitātēm.
• Ziemā šī ir iecienīta vieta atpūtai ar ģimeni – teritorijā ir neskaitāmi celiņi un takas, pa kuriem laisties ar ragavām. Tā kā motorizētu transportlīdzekļu satiksme Cērtenes pilskalna apkārtnē nav atļauta, šeit var droši nodoties ziemas priekiem. Pēc aktivitātēm iespējams sildīties un našķoties piknika vietā pie ugunskura.
• Cērtenes pilskalna pakājē, “Cērtenes pļaviņā” atpūtai pieejama lapene ar galdu un soliem, ugunskura vieta un plaša atpūtas zona.
• Ceļu un taku krustojumos izvietotas virzienu norādes.
• Teritorijā izvietotas vairākas vietējā amatnieka veidotas skulptūras, kas darinātas pēc teikas motīviem.
• Pie Cērtenes pilskalna teritorijas, Veldes ielas un Drandu ielas krustojumā, pieejama auto stāvvieta. Šeit izvietota informatīvā zīme un pilskalna teritorijas karte.
• “Pilskalna pļaviņā” iespējams iebraukt ar auto, taču jārēķinās, ka ceļš noslēgumā ved pa pļavu, kas mitrā laikā kļūst dubļaina.

• Cērtenes pilskalna teritorijā nav izveidota marķēta pastaigu taka, bet Smiltenes novada TIC piedāvā sagatavotu navigācijas (GPX) failu ar 4km garu maršrutu, kas iekļauj visas ievērojamākās un skaistākās vietas pilskalna mežos.
• Maršruta navigācijas (GPX) fails pieejams šeit.

Teika

Periodiskajā izdevumā “Darba Karogs” 1988. gada 23. aprīlī rakstu sērijā “Senās Tālavas teikas un nostāsti” publicēts Māra Birkenfelda iesūtīts tautā noklausīts teiku pieraksts par Cērtenes pilskalnu: 

“1984. gadā teicēja Gorčika atcerējusies kādu teiksmojumu par Cērtenes kalnu, ko viņa ap 1900. gadu esot dzirdējusi no sava vectēva (sīkākas ziņas par teicēju M. Birkenfelds nav fiksējis). Tas bijis tik ļoti sen, ka neviens vairs neatmin, kad īsti tas noticis. Kādreiz senlaikos šajā kalnā bijusi pils, ko apdzīvojuši ļaudis un dreļļi. Tad novadu piemeklējis liels posts, jo no tālienes uzradušies siriķi, kas kāvuši, laupījuši un dedzinājuši visu pēc kārtas. Tad kāda kunga dēls cēlis ļaudis cīniņam. Vīri pametuši tīrumus, pulcējušies kopā un posušies uz kauju. Mājās un pilī palikuši tikai bērni, sirmgalvji un mātes ar meitām. Kauja tālajos silos bijusi ļoti neganta, daudz tautiešu tur palicis, bet naidnieku tomēr veikuši. Tikai vēlāk, kad atgriezušies, dzimtajā pusē valdījis baigs klusums, bijuši dzirdami tikai nelaimi vēstoši kraukļu un vārnu saucieni. Pirmais pie pilskalna atauļojis kāds bajārs, saukts par Druvvaldi. Viņš redzējis pili nodegušu un ļaudis mirušus, tāpēc steidzies pie savējiem. Saviem karavīriem viņš pavēstījis: “Saņemieties brāļi, mums vairs nekā cita nav, kā vienīgi sava zemīte!” Visi devušies no jauna cīņā, tikai Druvvaldis ar nedaudziem biedriem palicis apbērēt savus tuviniekus. Kad arī pēdējie palīgi devušies prom, Druvvaldis tur palicis viens pats, lai sagaidītu savu pēdējo stundu. Viņa gars vēl aizvienam mītot turpat un ikvienam atnācējam sekojot cieši aiz muguras. Bet vasaras saulgriežu nakts pašā vidū varot manīt gan Druvvaldi, gan degošo pili.”